Grāmata: Jānis Klētnieks “Saules pulksteņi Latvijā”

Ja runājam par saules pulksteņiem mūsu valstī, noteikti ir jāpiemin izmēros nelielā, bet saturā lieliskā Jāņa Klētnieka grāmata “Saules pulksteņi Latvijā”, kas izdota izdevniecībā Zinātne 1983.gadā. Daudzus gadus šis bija vienīgais informācijas avots latviešu valodā par saules pulksteņu uzbūves principiem, to vēsturi, kā arī Latvijā brīvā dabā apskatāmiem un muzeju fondos esošajiem saules pulksteņiem.

Informatīvi-izglītojošu funkciju veic sākuma nodaļas, kas iepazīstina ar Zemes rotāciju ap Sauli un savu asi kā priekšnosacījumu laika mērīšanai pēc Saules kustības debesī. Ir pastāstīts par laika vienādojuma izcelsmi, ir atsauces uz vēsturiskiem ar laika skaitīšanu saistītiem izziņas avotiem. Nodaļā par saules pulksteņu veidiem tiek aplūkoti tikai trīs tipiskākie – ekvatoriālie, horizontālie un vertikālie. Nav pastāstīts par diezgan bieži sastopamajiem sfēriskajiem un uz patvaļīga slīpuma un pret debess pusēm orientētas plaknes veidotiem saules pulksteņiem. Grāmatas lielās sadaļas, kas uzskaita stacionāros un pārnēsājamos saules pulksteņus, kalpo kā 20.gs 80. gadu sākuma precīzs brīvā dabā un muzeju fondos esošo saules pulksteņu reģistrs. Katram saules pulkstenim ir norādīti tā izmēri, materiāls, īpašību raksturojums, kā arī ir veikta ciparnīcas lineatūras analīze.

Ievērības cienīgi ir Turaidā arheoloģiskajos izrakumos atrastie 14.-15.gs saules pulksteņi. Tikpat sens ir Raunas saules pulkstenis, kura ciparnīca ir saglabājusies pilnībā, un divi arheoloģiskajos izrakumos Altenē uzietie saules pulksteņu fragmenti. Ar 17.-18.gs ir datējami daļēji saglabājušies stacionārie saules pulksteņi, kas grāmatas izdošanas laikā atradušies Kuldīgas, Jēkabpils, Bauskas un Rīgas muzejos. Detalizēti aplūkoti muzeju fondos esošie pārnēsājamie saules pulksteņi, kuru izcelsme pamatā ir Nirnbergas un Augsburgas meistaru darbnīcas.

Interesanta ir grāmatā netieši atspoguļotā sakarība, ka pēc 18.gs izgatavoto un Latvijā izmantoto saules pulksteņu skaits samazinājies, bet 20.gs līdz 80.gadu sakumam Latvijā izgatavoti tikai 2 saules pulksteņi – Daugavpilī un Valmierā (abi pirms 2.Pasaules kara). Tādēļ jo īpaši interesants fakts ir mūsdienās, ka relatīvi daudz jaunu saules pulksteņu pie mums ir tapuši pēdējo divdesmit gadu laikā. Grāmata nav zaudējusi savu nozīmi, un joprojām kalpo kā labs izziņas līdzeklis par saules pulksteņu vēsturi un to vēsturiskajiem eksemplāriem Latvijā.

Vērmaņa parka saules pulkstenis

Saules pulkstenis kādreiz ir bijis Rīgā, Vērmaņa parkā (Vērmanes dārzā). Nav zināms, vai ir saglabājušās foto liecības, par to, kā tas īsti ir izskatījies, tomēr interesanta informācija par tā izveidi ir publicēta Pārslas Pētersones rakstā “Vērmaņa parka izveides atspoguļojums Priekšpilsētu apstādījumu komisijas fonda dokumentos. 1813–1879”, kas publicēts žurnāla “Latvijas Arhīvi” 2009.gada 3.numurā (raksts ir lejupielādējams šeit). Citāts no 137.-139.lpp:

Vērmaņa parku greznoja arī vairāki skulpturāli veidojumi. Par vienu no tiem – 1864. gadā uzstādīto Saules pulksteni – saglabājusies gan rakstveida informācija, gan arī skiču zīmējumi. Ieceres iniciators bija vietējais tirgotājs Georgs Andreass Klēbergs (Kleberg), kurš savā testamentā Vērmaņa parkam novēlēja 2000 rubļu sudrabā ar noteikumu, ka summa jāizlieto Saules pulksteņa izgatavošanai un uzstādīšanai brīvajā vietā iepretim minerālūdens iestādei. Tomēr līdz reālai darbu uzsākšanai pagāja gads un tikai 1865. gada 30. aprīļa komisijas protokolā lasāms, ka rūpes par Saules pulksteņa uzstādīšanu uzņēmies vecākais Džons Helmzings (Helmsing, 1806–1867). Viņš klātesošajiem ziņoja, ka cinka lējuma Saules pulksteni apņēmusies izgatavot M. Geisa (Geiss) lietuve Berlīnē, bez tam laukumā vēl uzstādīja arī koka statujas un trīs akmens vāzes. Idejas piepildīšanos apstiprina Rīgas muitnīcas 1865. gada 28. maija vēstule Rīgas rātei: muita bez nodokļu maksājumiem atļāvusi ievest cinka saules pulksteni, kā izgatavošanai līdzekļus devis nelaiķis tirgotājs Georgs Klēbergs. Tas domāts Vērmaņa parka greznošanai.

Saules pulksteņa skices: